Bernards no Klervo, Georg Andreas Wasshuber, 1700, Heiligenkreuz Abbey
Nožēlojamiem un muļķīgiem cilvēkiem nevar būt īstās pārliecības un drošības. Viņi nestāv uz klints, proti – mācības par Kristus, bet gan uz savu domu un sapņu plūstošām smiltīm. Kad nelaime nāk un viņiem ir jācīnās pret velnu un nāvi, tie atklāj, ka ir paļāvušies uz irdenām smiltīm un ka viņu aicinājums un darbi nevar pastāvēt.
Es pats esmu pieredzējis daudz šādu nabaga cilvēku, īpaši klosteros. Viņi ir patiešām to jutuši, un beigu beigās sirdsapziņas bailes un šausmas dzina tos neprātā, un daži no tiem palika mūžīgā izmisumā.
Iemesls bija tas, ka viņi bija būvējuši uz sava dzīvesveida, savas dievbijības un labiem nodomiem, neko nezinādami par Kristu. Šāds būvējums ir tieši noderīgs velnam, un viņš ar patiku to var sagraut un atstāt drupās.
Pats Sv. Bernards to ir jutis un atzinis. Viņš dzīvojis īpaši askētisku dzīvi ar lūgšanām, gavēšanām un miesas mērdēšanu, un nekā viņam nav trūcis. Viņš bija piemērs ikvienam citam, un es nepazīstu nevienu citu mūku vidū, kas būtu rakstījis un dzīvojis labāk par viņu.
Un tomēr, kad nāves šausmas nāca pār viņu, viņam bija jāizsaka šāds spriedums par visu savu svēto dzīvi: “Ak vai, es esmu dzīvojis pretīgi un mana dzīve pagājusi kaunpilni!” – “Kā tad tā, Sv. Bernard? Vai tad tu neesi bijis dievbijīgs mūks visu savu dzīvi? Vai tad šķīstība, paklausība, sludināšana, gavēšana un lūgšana nav kaut kas vērtīgs?” – “Nē,” viņš atbild, “tas viss ir zudis un piederas velnam.”
Nāk lietus un vējš, sagāžot pamatus, stiprinājumus un celtni gruvešos. Tādēļ pēc viņa paša sprieduma viņam būtu jābūt mūžīgi pazudušam, ja vien viņš nebūtu nācis pie saprašanas caur savu vilšanos, kad viņš atgriezās, atteicās no mūku būšanām un tvērās pie cita pamata, ķerdamies pie Kristus un paļaudamies uz ticības apliecību, kuru prot lūgšanā teikt arī bērni.
Sv. Bernards arī saka: “Es neesmu mūžīgās dzīvības cienīgs, un es to nevaru iegūt ar savu nopelnu. Taču manam Kungam Kristum ir dubultas tiesības uz to: vispirms – tiesības kā Kungam, kas mantojis to no mūžības; otrkārt – tiesības, kuras Viņš ieguvis ar Savām ciešanām un nāvi. Pirmās tiesības Viņš patur pats Sev, bet otrās Viņš dāvina man.”
Luters