Mēdzam sacīt: “Piedot, bet ne aizmirst,” proti – nedusmot un neatdarīt ļaunu, tomēr tanī pašā laikā liegt tuvākajam jebkādu labdarību, nepasacīt nevienu labu vārdu un neizrādīt nevienu draudzīgu žestu. Tad nu pajautā pašam Dievam un Kristum, kāpēc arī viņi neliedza šādu labdarību tiem, kas sita Viņu krustā, viszemiskākā veidā zaimoja un nozākāja.
Turpretī Viņš lūdza par viņiem un sacīja: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” (Lk. 23:34) Viņi bija visnekrietnākie nelieši, kas bija pelnījuši sodību un dusmas.
Jā, ja Viņš gribētu dusmoties uz mums, kas esam bijuši Viņa ienaidnieki, elku pielūdzēji un zaimotāji, tad Viņš būtu palicis augšā Debesīs, Viņš nebūtu par mums izlējis Savas asinis un miris, gluži kā tajā komentārā sacīts: “Piedot, bet ne aizmirst.” Tā mēs visi būtu palikuši velna īpašumā, un neviens cilvēks nebūtu varējis izbēgt no elles.
Īsi sakot, tas ir pavisam nekrietns, nolādēts komentārs, un tas būtu grēks un negods, ja kristietībā kāds kaut ko tādu uzdrīkstētos mācīt pret šādu skaidru un gaišu tekstu. Viņi ir visas grāmatas piesmērējuši pilnas ar šādiem meliem. Un turklāt vēl to grib nekaunīgi aizstāvēt.
Bet no tā mums ir jāredz un jāmācās pazīt farizejus un lišķus ar viņu lielo svētulību, kā viņus šeit un citur attēlo Kristus. Ar daudziem īpašiem darbiem viņi izrāda savu lielo svētumu, bet tajā pašā laikā bez kautrēšanās pārkāpj Dieva pavēli un tā māca arī citus ļaudis.
Luters