Kristus piemin trīs lietas, lai parādītu, ka, grēkam turpinoties un izplešoties, sods kļūs lielāks un bargāks. Viņš runā taisni tāpat, kā tas notiek tiesā, kad jāsoda ļaundaris.
Piemēram, ja cilvēks ir izdarījis slepkavību, tas vispirms ir sodāms ar tiesu; tas ir – viņu liek tiesas priekšā, apsūdz un sagatavo spriedumu par slepkavību. Tas ir pirmais solis, pakāpiens uz nāvi. Taču spriedums vēl nav stājies spēkā, un viņš vēl var sevi aizstāvēt un tapt atbrīvots.
Bet, kad ir sperts otrs solis un nāves spriedums ir pieņemts, viņš nonāk augstajā tiesā. Tad cilvēki savā starpā apspriežas, kāds sods viņam uzliekams. Tas nozīmē, ka viņš ir vēl tuvāk nāvei un nevar vairs izbēgt. Trešais solis, kad spriedums ir stājies spēkā un viss ir izlemts, viņš tiek nodots bendes rīcībā, lai tas viņu ved un izpilda spriedumu.
Ar šiem trim soļiem Viņš parāda, kā cilvēks grimst arvien dziļāk un dziļāk sodībā, gluži kā cilvēks, kas notiesāts, iet arvien tuvāk un tuvāk nāvei. It kā Viņš sacītu: “Kas savā sirdī dusmojas, jau ir pelnījis nāvi Dieva priekšā. Bet kas iet vēl tālāk un saka – “Raha” vai “Tu, ģeķi,” ir jau spriedumu par sevi saņēmis.”
Īsi sakot, kas uz savu brāli dusmo, tas ir nolādēts elles ugunī. Bet tam, kas saka “Raha,” pienākas būt vēl dziļāk ellē. Tomēr visdziļāk pienākas būt tam, kas nogalina gan ar vārdiem, gan ar dūri. Sods un pazušana ir viens un tas pats, tomēr tas kļūst smagāks un bargāks, kad iet grēks tālāk un izpaužas spēcīgāk.
Luters