Upurdāvana, GIOTTO di Bondone, 1306, Cappella Scrovegni (Arena Chapel), Padua, © Web Gallery of Art
Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekšu ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. (Mt. 5:23,24)
Jēzus saka garu sprediķi par šo bausli, kas, kā liekas, ir viegli saprotams teksts. Bet netikums pret to ir plaši izplatīts un parasts, sevišķi augsti stāvošu, varenu, gudru ļaužu vidū, piemēram, pie ķēniņiem, kungiem un firstu galmos. Kas vien kaut kas ir un kaut ko spēj virs zemes, tas piesavinās šo netikumu jo drīz. Taču to nedrīkst saukt vārdā, jo tas tiek iztēlots kā kaut kas skaists un svēts.
Tā daudzi ļaudis krāpj sevi un citus. Viņi nesaskata, ka sirdī ir naidīgi pret savu tuvāko vai tur slepenas dusmas pret to. Tomēr viņi grib izlikties dievbijīgi, kalpot Dievam un, kā Viņš šeit saka, tie iet pie altāra, upurē un domā, ka ar viņiem viss ir labi. Tā tas notiek.
Ir kāds skaists aizsegs, ko sauc “degsme pēc taisnības” (zelus justitiae) – tikums, kam patīk taisnība, kas dusmojas pret ļauno un nevar to ciest. Zobens un laicīgā valdīšana ir iedibināti, lai dzīvē īstenotu taisnību un sodītu ļauno, tāpat arī tēvam un mātei, kungam un kundzei reizēm ir jādusmojas un jāsoda.
Bet tad nāk svētulīgais nelietis un uzvelk to pašu mētelīti, un saka, ka darot to aiz mīlestības uz taisnību un viņam esot īstie un pareizie iemesli. Pašlaik atsevišķi firsti un citi ir tapuši pilni indes, naida un skaudības pret mūsējiem. Viņi ir tik ļoti ar to pārņemti, ka nejūt nekādus sirdsapziņas pārmetumus, un runā tikai par “grēkatlaidēm” un “relikvijām”.
Viņi jauki sevi aizstāv, sakot, ka viņi esot naidīgi ķecerībai un viņus vadot liela tikumība, svēts dedzīgums un mīlestība uz patiesību. Tomēr pamatā tam nav nekas cits kā pretīgs, indīgs naids un dusmas, kas nevar sevi citādāk parādīt un izpausties.
Luters