Mīlnieki, Albrecht ALTDORFER, 1530, Szépmûvészeti Múzeum, Budapest, © Web Gallery of Art
Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev nebūs laulību pārkāpt. Bet es jums saku: ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī. Bet, ja tava labā acs tevi apgrēcina, tad izrauj to un met prom; jo tas tev labāk, ka viens no taviem locekļiem pazūd, nekā ja visa tava miesa top iemesta ellē. Un, ja tava labā roka tevi apgrēcina, tad nocērt to un met prom; jo tas tev labāk, ka viens no taviem locekļiem pazūd, nekā ja visa tava miesa nāk ellē. (Mt. 5:27-30)
Tā ir šķipsna sāls, kas vērsta pret farizeju mācību. Viņš runā par divām lietām, vispirms par laulības pārkāpšanu, tad par šķiršanos. Laulības pārkāpšanu viņi skaidroja tādā pat veidā kā piekto bausli, proti – aizliegta esot tikai laulības pārkāpšana, kas izpaužas tiešā rīcībā.
Sirdi, kas iedegusies ļaunā kaislē un mīlā, vai neglītus vārdus un kaunpilnus žestus viņi neuzskatīja par grēcīgiem, un tas nekaitējot viņu svētumam, ja vien viņi darīja labus darbus, centīgi upurēja un lūdza utt. Tā vietā, lai mācītu Dieva baušļus, viņi tos pilnīgi sagrozīja. Tā vietā, lai padarītu ļaudis dievbijīgus, viņi darīja tos vēl ļaunākus, dodot vietu visvisādiem grēkiem un izvirtībai.
Bet šeit tu dzirdi citu Meistaru. Viņš šādu svētumu padara par grēku un negodu, izgaismojot šo bausli un secinot, ka tā ir laulības pārkāpšana, ja vīrs uzlūko kāda sievu vai jokojas ar viņu, jā, par viņu domā ar iekāri – tāpat notiek arī ar acīm, ausīm, muti, un pāri visam ar sirdi.
Skaties nu, kāds bijis stāvoklis šajā tautā un ar kādiem ļaudīm Kristum bija darīšana. Ne vien lielais, vispārējais pūlis, bet arī viņu vadītāji, skolotāji un valdnieki pieļāva šādas lietas un pat paši tās darīja. Viņi padarīja laulības pārkāpšanu vieglāku, tomēr vēlējās, lai tos uzskatītu par dievbijīgiem tikmēr, kamēr viņi atklāti un rupji nepārkāpj laulību.
Ir viegli noskaidrot, cik dievbijīgi un nevainīgi ļaudis savos darbos paliek, ja tiem ļauts, lai sirds ir pilna kaislības un to vēl izpauž uz āru ar visādām zīmēm, vārdiem un žestiem. Kas gan cits šeit var sekot, ja ne grēcīgi darbi, ja tikai būtu iespēja? Vai cilvēks ir dievbijīgāks tāpēc vien, ka atsakās no tā, ko labprāt gribētu darīt un pēc kā nemitīgi deg savā sirdī?
Gluži kā blēdis var savam kungam vēlēt nāvi, kaut arī viņš atrodas cietumā un gribētu pats viņu labprāt nožņaugt, ja tikai varētu. Vai tad nevajadzētu viņu saukt par slepkavu, vai arī būtu jādēvē par dievbijīgu?
Luters