Mēs neesam radīti, lai viens no otra bēgtu, bet gan lai dzīvotu viens otra sabiedrībā, paciestu labu un ļaunu. Jo kā cilvēkiem mums ir jāpalīdz nest visvisādas cilvēciskas nelaimes un lāstu, kas pār mums nācis.
Mums ir jābūt gataviem dzīvot starp ļauniem ļaudīm, un šeit ikvienam jāpierāda savs svētums, lai nekļūtu nepacietīgs un nebēgtu prom. Mums taču ir jādzīvo uz zemes starp dadžiem un ērkšķiem, tādā vidē, kas ir pilna ar uzbrukumiem, pretspēku un nelaimes gadījumiem.
Tāpēc tev nelīdz bēgšana no cilvēkiem, jo tu joprojām nes sevī to pašu blēdi, proti – kaislības un ļauno iekāri, kas slēpjas miesā un asinīs. Pat ja esi viens pats, aiz aizslēgtām durvīm, tu taču nevari atstāt savu miesu un asinis.
Tu neesi aicināts ņemt kājas pār pleciem un bēgt prom, bet gan palikt, bruņnieciski pastāvēt un cīnīties pret visvisādiem uzbrukumiem un ar pacietību lauzties tam cauri un uzvarēt.
Tāpēc Kristus ir īsts Skolotājs. Viņš tev māca nevis bēgt no ļaudīm un izvairīties, bet gan ķerties sev klāt, un aizsviest to aci vai roku, kas tevi apgrēcina, proti – tikt galā ar grēka iemeslu, ļauno iekāri un dziņām, kas tevī slēpjas un nāk no tavas sirds. (Mt. 15:19)
Ja tu tiec no tā brīvs, ir viegli atrasties cilvēku vidū un baudīt viņu sabiedrību bez grēka. Tāpēc Viņš skaidri saka: “Ja tu sievu uzlūko, to iekārodams, tad tu jau esi laulību sirdī pārkāpis.”
Viņš neaizliedz skatīties; jo Viņš runā ar cilvēkiem, kam jādzīvo pasaulē ļaužu vidū, kā to skaidri parāda viss šis un nākamais šīs nodaļas sprediķis. Taču Viņš tomēr vēlas nošķirt skatīšanos un iekārošanu.
Luters