Redzi, es varu uzlūkot visas sievietes, ar viņām runāt, smieties un būt priecīgs, iztiekot bez kaisles un iekāres. Tomēr neviena man neliksies tik skaista un mīļa, ka man būtu jārīkojas pret Dieva vārdu un bausli. Un, kaut arī mani kārdinātu miesa un asinis, taču man tiem nav jāļaujas, nav jāļauj sevi uzvarēt. Man bruņnieciski pret to ir jācīnās un ar Dieva vārdu jāuzvar, pasaulē dzīvojot tā, lai neviens ļaunums mani nesamaitātu un neviens kairinājums nenovestu pie laulības pārkāpšanas.
Bet, tā kā šis Dieva vārds netiek ievērots, tad pavisam viegli gadās, ka kādam apnīk sava sieva un viņš sāk to nicināt, viņu pievelk kāda cita un tas nespēj turēties pret baudu un iekāri. Tāds cilvēks nav apguvis mākslu, kā pareizi uzlūkot savu laulāto draudzeni – pēc tā skaistuma un greznuma, kurā ietērpis Dievs. Tas neredz tālāk, kā acis rāda. Viņa paša sieva šķiet neglīta un nepilnīga, bet kāda cita – skaistāka un labāka. Tā nu tu saproti, kad uzlūkošana ir vai nav grēks, proti – cita sieva nav jāuzlūko kā savējā.
Taču šeit stopa stiegra nav jānovelk pārāk cieši, it kā katrs, kas tiktu kārdināts un sajustu patikšanu un iekāri uz cita sievu, jau tūlīt būtu nolādēts. Bieži esmu teicis, ka nav iespējams dzīvot miesā un asinīs bez grēcīgām, ļaunām tieksmēm ne tikai pret šo, bet arī visiem citiem baušļiem. Tāpēc teologi ir noteikuši atšķirību, kuru arī es gribu saglabāt: “Ja ļauna doma ir netīša, tā nav nāves grēks.”
Ja kāds ir apvainojis tevi, tava sirds to noteikti sajutīs, satrauksies un satraukumā vēlēsies atriebties. Tik ilgi, kamēr tā pretojas šīm atriebības domām, tas nav pazudinošs grēks. Tāpat arī šajā gadījumā. Ir neiespējami atturēt velnu, lai tas nevarētu sūtīt sirdī ļaunas domas un kaisli, bet uzmanies, lai tu neļautu šīm bultām tur iestrēgt un ieaugt, laikus izrauj un svied tās prom.
Rīkojies, kā senos laikos ir mācījis un teicis kāds baznīctēvs: “Es nevaru aizsargāties pret to, ka man pār galvu lido putns; bet es varu izsargāties, lai tas neligzdotu man matos vai nenokostu man degunu.” Tātad nav mūsu spēkos izsargāties no viena vai otra uzbrukuma, lai mums neienāktu prātā kādas domas. Tām gan jāiet savs ceļš, taču nelaid tās sevī, kaut arī tās klauvētu.
Sargies, lai tās neiesakņojas, jo tās var likt tev grēkot tīši un labprātīgi. Bet arī tas tomēr ir grēks, kas ir ietverts vispārējā piedošanā. Jo mēs nevaram dzīvot miesā bez krietna grēku pulka, katram ir savs velns. Arī Sv. Pāvils žēlojas par grēku, kas dzīvo viņā un saka, ka “manī, tas ir manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs”. (Rom. 7:18)
Luters