Ērkšķiem kronētais Kristus, Fra BARTOLOMEO, Museo di San Marco, Florence, © Web Gallery of Art
Tu saki: “Jā, bet mēs lasījām pavisam atšķirīgus Kristus vārdus: “Tev nebūs zvērēt.”” Atrisinājums ir vienkāršs – tas ir jāsaprot tā, ka tu nedrīksti zvērēt pats pēc sava prāta. Taču šai gadījumā nevis tu esi tas zvērētājs, bet tiesnesis tev liek zvērēt.
Tas ir tā, it kā viņš pats zvērētu un tu būtu šī tiesneša mute. Proti, Kristus šeit nevēršas ar norādījumiem vai aizliegumiem pie laicīgās varas, bet ļauj, lai tā iet savu gaitu, kā tai pienākas. Tas, ko Viņš aizliedz, ir nepamatota, patvaļīga vai zvērēšana ieraduma dēļ.
Tātad viens iemesls, kad ir pieļaujama zvērēšana, ir tad, kad to prasa paklausība laicīgajai varai, lai apstiprinātu patiesību, vai arī kad tā ir līdzeklis miera un harmonijas uzturēšanai.
Otrs iemesls ir mīlestība. Arī gadījumos, kad laicīgā vara to neprasa, zvērests var nākt par labu tuvākajam. Tādā veidā mīlestībai kādreiz nākas kļūt dusmīgai un kritiskai, kad tā redz, kā tuvākais grēko vai iet neceļos, – tā Kristus māca Mt. 18:15-17. Tātad nevar izturēties pret ļaunumu kā pret nieka lietu vai kaut ko slavējamu.
Līdzīgi es varu parādīt mīlestību sava tuvākā sievai, palīdzot viņas bēdās un grūtībās. Šāda mīlestība nav miesīga un aizliegta, bet gan kristīga un brālīga. Tās avots nav mana kārība vai bezkaunība, bet mana tuvākā grūtības, un to ir pavēlējis Dieva vārds, kas saka: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” (5. Moz. 19:18)
Luters