Tāpat, ja es redzu kādu garīgās problēmās un briesmās, vāju ticībā vai nomāktu sirdsapziņā, vai maldīgu savā izpratnē, man jāsniedz viņam ne tikai mierinājums, bet arī jāiepriecina viņa sirdsapziņa, man ir jādod zvērests un jāsaka: “Tā ir patiesība un Dieva vārds, gluži kā Dievs ir dzīvs un Kristus par mums miris.”
Šeit zvērests ir nepieciešams, pat obligāts. Jo tas iedibina patieso mācību, tas pamāca maldīgo un iepriecina biklo sirdsapziņu, un glābj to velna. Tādēļ te tu vari zvērēt pie visaugstākajām un svētākajām lietām.
Tā arī Kristus un Pāvils zvērēja, piesaucot Dievu par liecinieku. Zvērestam ir vieta ikvienā Dieva vārda draudu un apsolījumu pasludinājumā, kas nāk no kristīga mācītāja – vai viņš nes bailes apcietinātai sirdij vai mierinājumu biklajam.
Līdzīgi, lai glābtu sava tuvākā labo slavu no ļaunām un indīgām mutēm, ir atļauts sacīt: “Dieva priekšā, jūs rīkojaties pret viņu netaisnīgi!” Tā ir Dieva vārda pareiza lietošana, Dieva godam, patiesības dēļ un sava tuvākā labumam un glābšanai.
Šeit pār jūsu galvām ir Dieva vārds un pavēle, kas pavēl jums mīlēt savu tuvāko, izlabot maldīgos un iepriecināt bēdīgos. Tā kā šeit ir pavēle, tas nevar būt aplami. Tiešām, pati pavēle liek jums zvērēt, un jūs alojaties, ja to nedarāt.
Īsi sakot, gadījumos, kad jums ir Dieva vārds, lai Dievs jums dod žēlastību zvērēt, norāt, dusmoties un darīt visu, kas darāms. Bet kur tas sniedzas pāri par Dieva vārdu, kur nav Dieva pavēles un kur nav skartas tuvākā vajadzības, tur nav jādara šīs lietas. Dievs nevēlas, lai mēs kaut ko darītu uz savu roku bez Dieva vārda, lai kas tas arī būtu, kaut vai – mirušo uzmodināšana.
Luters