“Mārtiņš Luters, vācu teologs un reliģisks reformators, aizsāka protestantisko reformāciju, un viņa plašā ietekme, kas pāri reliģijai iesniedzās politikā, ekonimikā, izglītībā, valodas attīstībā, ir darījusi viņu par vienu no modernās Eiropas vēstures nozīmīgākajiem cilvēkiem.” (Lutera apraksts “Island of Freedom” mājaslapā)
Kas notika tālāk
Luters nomira 1546. gada 18. februārī. Pēc pieciem mēnešiem, 15. jūlijā, notika imperatora Kārļa V uzbrukums. Šmalkaldes līga pulcināja savas armijas. Hercogs Morics, kas nomināli bija evaņģēliskais un pārvaldīja tos Saksijas apgabalus, kuri nebija kūrfirsta pārvaldē, nodeva līgu un pret jaunu zemju dāvanu un privilēģiju apsolījumu pievienojās imperatoram. 1547. gada 24. aprīlī kaujā pie Milenbergas Šmalkaldes armija tika pilnīgi sakauta.
Imperators kūrfirstu Johanu Frīdrihu un Hesenes Filipu apcietināja. Viņš devās uz baznīcu, kurā Luters bija apglabāts, un nostājās pie viņa kapa. Viņa vīri mudināja izrakt Lutera līķi, to sadedzināt un pelnus izkaisīt. Imperators atbildēja: “Ar mirušajiem es nekaroju.”
Imperators Kārlis V sāka evaņģēliskajās zemēs atjaunot katolicismu. Līdz ilgi gaidītā baznīcas koncila noslēgumam, kas tika sasaukts Tridentā 1545. gada decembrī, viņš priesteriem atļāva palikt precētiem un lajiem – saņemt Svētajā Vakarēdienā arī kausu. Visādā citā ziņā vara tika atkal atdota Romas baznīcai.
Bet tad hercogs Morics, kura rokās bija nodoti kūrfirsta īpašumi un kurš tagad pārvaldīja visu Saksiju, sadusmojās uz imperatoru, kas viņam nebija piešķīris visas solītās zemes. Morics sazvērējās ar Francijas karali. Hercogs Morics, kas bija nodevis Šmalkaldes līgu, nu tagad kļuva arī par imperatora nodevēju. 1552. gada pavasarī pie Insbrukas Morics sarīkoja negaidītu uzbrukumu imperatoram un sakāva viņa armiju. Imperators Kārlis V glābās bēgot.
Kūrfirsts Johans Frīdrihs un Hesenes Filips tika atbrīvoti. Hercogs Morics izcīnīja vēl vienu uzvaru, taču viņš pats šajā kaujā krita. Imperators, sakauts un vairāku gadu desmitu ilgušā reliģiskā konflikta novārdzināts, galu galā padevās. 1555. gada 25. septembrī ratificētais Augsburgas miera līgums formāli atzina protestantu eksistences tiesības.
Par protestantiem tika saukti tie valdnieki, kuri 1529. gadā bija oficiāli protestējuši pret Vormsas ediktu. Turpretī Augsburgas miera līgums ietvēra tikai tos, kuri pieņēma Augsburgas ticības apliecību – ne cvinglijiešus, kalvinistus vai anabaptistus. Ticības brīvība tika piešķirta tikai firstiem, tāpēc valdnieka ticība noteica arī visas viņa zemes ticību. Tie, kuri negribēja pieņemt sava firsta ticību, drīkstēja emigrēt uz kādu citu zemi, kurā tika piekopta viņu ticība. Impērijas galvenajās pilsētās – arī tajās, kuras pārvaldīja evaņģēliskie – bija jāpieļauj katoļu baznīcas pastāvēšana. Impērijas Augstākajā tiesā bija jābūt pārstāvjiem kā no katoļu, tā no evaņģēlisko puses. Augsburgas miers nenodrošināja pilnīgu reliģisko brīvību, tomēr tas bija milzu solis šajā virzienā.
Augsburgas miers ilga vairāk nekā pusgadsimtu, līdz konflikts starp katoļiem un protestantiem uzliesmoja no jauna Trīsdesmitgadu karā (1618–1648) – drausmīgā, visu Eiropu aptverošā konfliktā, kas iznīcināja viduslaiku sabiedrību uz visiem laikiem. Uz tās drupu akmeņiem ir celta modernā pasaule. Un Luters ir tās aizsācējs.
Kas ar viņiem notika?
Pēc Lutera nāves Katiņa bija bēdu satriekta. Kad imperators devās triecienā uz Vitenbergu, pēc nostāstiem jaunais Hanss Luters ir vīrišķīgi cīnījies, aizstāvēdams pilsētu. Katiņa tai laikā sakrāva ģimenes iedzīvi ratos un devās bēgļu gaitās uz Magdeburgu. Atgriežoties viņa atklāja, ka kareivji ir izpostījuši viņas sējumus, nocirtuši augļu kokus un nokāvuši lopus. Viņa sāka visu no jauna, un atkal par apakšīrniekiem uzņēma arī studentus. Viņa nomira septiņus gadus vēlāk. Katrīna dalījās ar savu vīru gan viņa ticības pārliecībā, gan izteiksmes veidā. Uz nāves gultas viņa teica, ka ir pieķērusies Kristum “kā dadzis brunčos”.
Viņu bērni pieauga, apprecējās, viņi paši un viņu pēcnācēji bija vienkārši, ikdienišķi cilvēki.
Lutera vecais draugs un atbalstītājs Filips Melanhtons meklēja kompromisus. Hercogs Morics viņam bija lūdzis uzrakstīt dažus ticības artikulus, kuros evaņģēliskie firsti katoļu okupācijas laikā varētu aizvien uzturēt dzīvu Evaņģēliju. Iznākumā radās Augsburgas pamiers, kas apliecināja taisnošanu ticībā, bet noteica arī, ka katoļu ceremonijas baznīcā var tikt pieļautas kā adiaforas. Pēc Augsburgas miera līguma Melanhtons sāka meklēt kopīgu valodu ar kalvinistiem, formulēdams Svētā Vakarēdiena skaidrojumu tā, ka savas nenoteiktības dēļ tas varēja būt pieņemams abām pusēm. Bet tad viņš formulēja arī pieņēmumu, ka pestīšana sevī ietver ticīgā un Dieva gribas līdzdarbību. Šis “sinerģisms” bija tuvāks vēlāko laiku arminiānismam nekā Kalvina vai Lutera uzskatiem, kuri abi divi bija “monerģisti” jeb uzskatīja, ka pestīšanu veic Dievs viens pats.
Melanhtons gāja pat tik tālu, ka revidēja Augsburgas ticības apliecību, lai tā izteiktu viņa paša ieskatus. Droši vien viņš domāja, ka tā galu galā ir viņa sarakstīta, tāpēc viņš drīkst to arī pārrakstīt, un šis viņa jaunais luterisma virziens sev piesaistīja arī sekotājus. Melanhtons mira 1560. gadā un tika apglabāts blakus Luteram. Bet radās jauna luterisko teologu paaudze – Jakobs Andreass, Dāvids Kitrejs, Mārtiņš Hemnics – kuri formulēja Konkordijas formulas artikulus, kas kopā ar citām luterāņu ticības apliecībām 1580. gadā tika apkopoti Vienprātības grāmatā, nodrošinot, ka luterisms, sekojot Mārtiņa Lutera teoloģijai, būs un paliks gan sakramentāls, gan monerģistisks.
Ulriha Cvinglija sekotāji sašķēlās tieši pirms kaujas ar Šveices katoļiem. Šajā kaujā Cvinglijs krita. Cvinglijs ticēja bērnu kristībai, bet daži no viņa sekotājiem – ne. Šie pēdējie apvienojās ar Zemnieku karu pārdzīvojušajiem anabaptistiem un iesāka atsevišķu teoloģisko tradīciju. Daži no šiem karā izdzīvojušajiem, kuri ticēja drīzāk mieram nekā vardarbīgai revolūcijai, dibināja pirmās menonītu un āmīšu kopienas. Vairāk tradicionāla stila baptistu vēlāk radās Anglijā. Entuziastu kustības šad un tad sāka rasties Anglijā, Holandē un citviet. Bet vēl pirms tam reformātu tradīcija, ko iesāka Cvinglijs, par savu dižāko teologu ieguva Žanu Kalvinu, kura ietekme visai drīz izplatījās gan anglikānismā, gan angļu puritānismā un no turienes – līdz pat Amerikai, kur savas mājvietas iekopa arī luterāņu izceļotāji no Vācijas un Skandināvijas.
Visi šie dažādie protestanti, kuri runāja vācu valodā, ieskaitot āmīšus, līdz pat šai dienai – lasa Lutera tulkoto Bībeli.
Kas attiecas uz Lutera lielo pretinieku pāvestu, tad baznīcas koncils, uz kuru daudzi reformatori tā cerēja, beidzot notika Ziemeļitālijas pilsētā Tridentā. Lai gan tas bija plānots kā “ekumenisks koncils”, evaņģēliskie, protams, nebija aicināti. Tridentas koncils beidzot tika galā ar finansiālo un morālo samaitātību, kas viduslaiku baznīcai bija tik dramatiski laupījusi uzticamību. Bet mācības, kuras bija kalpojušas par iemeslu reformācijas sākumam, tika vēlreiz apliecinātas pat ar vēl stingrākiem terminiem. Tridentas koncils svinīgi pasludināja lāstu pār ikvienu, kurš tic mācībai par taisnošanu ticībā un citām reformācijas doktrīnām, izsludinot tām anatēmu.
Tridentas koncils iesāka arī pretreformāciju ar domu ieaudzināt ļaudīs īpašu Romas katoļu dievbijību, tā apslāpējot reformācijas sludinātā Evaņģēlija pievilcīgumu. Bīskapi Tridentā atzina, ka izglītības trūkums tautā ir liela problēma, tādēļ viņi dibināja ordeņus, kas nodarbojās ar izglītību un veidoja skolas. Un, kad ordeņi veidoja mācību programmas savām jaunajā skolām, viņi tām piemēroja Melanhtona un Lutera izstrādāto izglītības sistēmu.
Baznīcas mantojums
Lutera darbu angļu valodas izdevumā ir 55 sējumi. Tas ir milzīgs rakstu daudzums. Tomēr tā ir tikai puse no Lutera sarakstītā.
Lutera raksti vācu un latīņu valodā aizņem 127 lielus sējumus. Šis Lutera darbu krājums, kura variants vācu valodā tiek saukts par Veimāras izdevumu, tika sākts 1883. gadā, bet pabeigts tikai 2002. gadā. Tajā ir apmēram 75 tūkstoši lappušu.
Lutera dižākais teoloģiskais darbs nav viņa polemiskie raksti, kas vairāk der viņa biogrāfijas apzināšanai, bet gan Bībeles komentāri. Tie pārsvarā ir balstīti uz Lutera lasītajām lekcijām universitātē par dažādām Bībeles grāmatām. Šie komentāri bija viņa ikdienas darbs visu daudzo kontraveršu laikā visa mūža garumā. Viņš ir sarakstījis komentārus Bībeles lielākajai daļai. Sevišķi izceļami ir viņa komentāri par 1. Mozus grāmatu, Jesajas grāmatu, mazajiem praviešiem un Psalmiem. Bet visslavenākie un visietekmīgākie viņa komentāri ir par Vēstuli romiešiem un Vēstuli galatiešiem.
Lutera komentāri par šīm vēstulēm joprojām ir ārpus konkurences to ieskata dziļuma un evaņģēliskā spēka dēļ. Puritāņu rakstnieks, slavenās “Svētceļnieka takas” autors, Džons Banjans ir teicis, ka Vēstules galatiešiem komentārā Luters ir atklājis “ievainotai sirdsapziņai vispiemērotāko” grāmatu. Viņš raksta: “Šo Mārtiņa Lutera grāmatu par Vēstuli galatiešiem (ja neskaita pašu svēto Bībeli) es turu augstāku par visām citām, ko vien esmu redzējis.”
Džons Veslijs – angļu evaņģēlists, kas sāka pats savu teoloģisko tradīciju, 1738. gada 24. maijā apmeklēja kādu morāviešu (luterāņu piētistu) sapulci Aldersgatē. Tur skaļi tika lasīts priekšā Lutera komentārs par Vēstuli romiešiem:
“Kad viņš [t.i., Luters] aprakstīja pārmaiņu, ko Dievs caur ticību Kristum veic sirdī, es sajutu savu sirdi īpatni sasildītu. Es jutu, ka uzticos Kristum, Kristum vien par savu pestīšanu; un man tika dota pārliecība, ka Viņš no manis ir paņēmis prom visus manus grēkus – jā, pat manus – un izglābis mani no grēka un nāves likuma.”
Gan Banjans, gan Veslijs savu atgriešanos ir attiecinājuši uz Lutera sniegto Evaņģēlija izklāstu, kad viņš skaidroja Dieva vārdu. Viņi paši savukārt vēlāk pievērsa ticībai līdz tam nepieredzēti daudz cilvēku.
Luters iesāka reformāciju. Jau viņa dzīves laikā protestantu kustība sadalījās lielā daudzumā atšķirīgu teoloģiju, starp kurām Lutera teoloģija bija tikai viena no tām. Nereti tiek teikts, ka Luters nav pietiekami īstenojis reformāciju, ka viņš ir palicis pie daudzām viduslaiku paražām un ticējumiem, piemēram, pie augsta sakramentu novērtējuma, un ka citiem bija jāpabeidz baznīcas reformācija. Citi turpretī iebildīs, ka tā sauktās viduslaiku paliekas tika saglabātas tieši Lutera biblicisma dēļ.
Par diviem dižiem reformācijas teologiem mēs varam izteikt šādu secinājumu: ka Žans Kalvins savu domu izvērsa monumentālā sistemātiskās teoloģijas darbā “Kristīgās ticības pamati”, bet Luters savukārt savu domu izteica Bībeles komentāros.
Pilnīgi noteikti ir jāsaka, ka sistemātiskā teoloģija ir nepieciešama, un luterāņiem arī radās savi sistemātiķi tādi kā Hemnics. Bet Lutera metode bija turēties, cik tik vien tuvu iespējams, pie Svēto Rakstu konkrētajām aprisēm. Vēlreiz jāsaka, ka viņš dziļi uzticējās Dieva vārdam, bet Rakstu skaidrošanas ziņā nepavisam nepaļāvās uz cilvēka prātu.
Daudzi iebildumu pret Lutera teoloģiju ir saistīti ar viņa ietiepīgo sekošanu Dieva vārdam, lai kurp tas arī vestu. Luteram bija godbijīga attieksme pret Svēto Vakarēdienu. Tāpat arī pret Kristību, par pamatu ņemot vārdus, ka tie, kas ir kristīti, ir ietērpti Kristū (Gal. 3:27) un ir Kristum līdzi aprakti nāvē (Rom. 6:3–4). Protams, tā ir ticība, kas izglābj. Un, protams, Luters teiktu, ka Kristība dod ticību un ka tas ir viens no objektīvajiem Kristus darbiem, pie kuriem mūsu ticība pieķeras. Kādēļ jūs kristāt bērnus? Jo arī bērni var tikt līdz ar Kristu aprakti nāvē, un arī viņiem var būt ticība, kuru nevajadzētu vis jaukt ar intelektuālām zināšanām.
Luters uzticējās Bībeles vārdiem, kas runā par mūsu mūžīgo drošību, un viņš arī uzticējās vārdiem, kuri brīdina no krišanas. Kalvins piekrita tiem pirmajiem, bet aizskaidroja prom pēdējos. Armīnijs uzsvēra, kā mēs varam atkrist, un teica, ka vārdiem par drošību ir ierobežota nozīme. Luters būtu pastāvējis uz iedrošinājuma vārdiem, runājot ar cilvēku, kurš ir izmisis par saviem grēkiem un šaubās par savu pestīšanu; un viņš būtu pastāvējis uz brīdinājuma vārdiem, runājot ar kādu pašapmierināto, kas dzīvo amorālu dzīvi. Viens no šiem vārdiem ir draudiem un nožēlai domātā bauslība, otrs – mierinājumam un glābšanai domātais Evaņģēlijs. Vienkāršs cilvēks varētu jautāt: “Tad kā tur ir? Es varu zaudēt savu pestīšanu vai arī ne?” Un Luters tādam cilvēkam būtu pārmetis vēršanos pie cilvēka prāta tā vietā, lai uzklausītu Dieva vārdu, kas uzrunā cilvēka garīgās vajadzības dzīvē un situācijai atbilstīgi.
Un atkal jau citu tradīciju teologi uzstās, ka mums ir jālieto prāts, lai apvienotu Bībeles patiesības un atrastu uz saviem dažādajiem jautājumiem vienu noteiktu atbildi. Luters šādu spēli spēlēt atteicās.
Luters saglabāja daudz ko no senās liturģijas tāpēc, ka to veidoja citāti no Dieva vārda. Vai var gan būt kāds labāks Dievam kalpošanas veids – pielūgt Viņu ar Viņa paša vārdiem? Luters uzskatīja, ka Dieva vārds pirmām kārtām ir atbrīvojošais Evaņģēlijs, tādēļ viņš nepārvērta Bībeli tikai par likumu kodeksu vai morāles rokasgrāmatu. Viņš uzskatīja, ka, savienots ar materiālajiem elementiem, Dieva vārds rada sakramentus, kas ir žēlastības līdzekļi, caur kuriem Svētais Gars mums dod Kristu.
Daudzi kristieši nesekos Luteram visā viņa teoloģijas ceļā. Bet, lūk, dažas lietas, kuras burtiski visas tradīcijas pēc viņa ir uzskatījušas par pašsaprotamām, par kurām mums ir jāpateicas tieši Luteram: Bībele kā augstākā autoritāte; laju tiesības lasīt Bībeli; Bībele tautas valodā; lasīt mācīšana, lai ļaudis spētu lasīt Bībeli savā dzimtajā valodā.
Tas gan nav viss. Draudzes dziedāšana ir pirms Lutera nepieredzēta parādība. Tāpēc, ja vien jūs baznīcā dziedat, tā ir daļa no Lutera mantojuma.
Ja jūs svinat Ziemassvētkus, tad arī esat Lutera parādnieki. Viņa Ziemassvētku sprediķi, dziesmas un raksti deva tik daudz, lai cilvēciskotu Bērnu Jēzu, kurš pirms tam tika portretēts kā mazs tiesnesītis, un Viņa māti, kuru Luters godāja, nepadarot par Debesu ķēniņieni, bet gan cildinot šīs jaunās zemnieku sievas ticību. Ir dzirdētas domas, ka Luters ir aizsācis Ziemassvētku eglītes tradīciju. Daudzi mūsdienu zinātnieki to gan apšauba, lai gan varētu būt bijis arī tā. Lai nu vai kā, bet pati tāda nostāsta esamība norāda uz Lutera nozīmību, kādu ļaudis ir apzinājušies, lai pārvērstu agrāk rituāliem un dzīrēm veltīto dienu līksmos ģimenes svētkos, lai mūžīgās dzīves simbolus ienestu ģimenes mājā un lai Svēto Rakstu Jēzu atkal atdotu pašiem svinētājiem.
Kristīga ģimene, kas, protams, nav Lutera izgudrojums, arī tik un tā ir viņa mantojuma daļa. Pirms Lutera cilvēki, kas vēlējās būt patiesi garīgi, atteicās no laulības un bērnu dzemdināšanas kā pasaulīgas dzīves, tā vietā izvēloties it kā augstākos klostera, ordeņa un priestera celles aicinājumus. Turpretī Luters uzsvēra laulību un vecāku kārtu kā vienu no augstākajiem kristīgajiem aicinājumiem. Pirms Lutera attieksme pret laulību un vecāku kārtu bija pasaulīga – gan sievas, gan bērnus dažkārt neuzskatīja ne par ko vairāk kā par īpašumu.
Luters ar Katiņu savā ļoti sabiedriskajā mājas dzīvē bija par piemēru mīlestības pilnām attiecībām starp vīru un sievu, starp vecākiem un bērniem. Klosteru un ordeņu legālistiskos garīgos vingrinājumus Evaņģēlijs pārvērta un ieveda katrā mājā kā ģimenes svētbrīžus, bērnu katehizāciju tēva vadībā, visas ģimenes dziedāšanu un Bībeles lasīšanu. Luters izcēla gaismā ģimenes mājas garīgumu.
Kultūras mantojums
Lutera teoloģija nozīmēja, ka lajiem ir jālasa Bībele. Vēlīno viduslaiku sabiedrības lielākā daļa bija analfabēti. Lai tā neturpinātos, reformācijas baznīcas atvēra skolas. Vienkāršie ļaudis iemācījās lasīt Bībeli. Bet, kad nu viņi spēja lasīt Bībeli, tad viņi vairs nebija vis analfabēti, un vienkāršam zemniekam atvērās visa pasaule.
Svarīgi ir arī tas, ka šīs reformatoru atvērtās skolas saskaņā ar Lutera piekodinājumu sekoja Melanhtona izstrādātajai mācību programmai, kurš blakus savam teologa darbam bija arī viens no izcilākajiem klasisko valodu zinātniekiem. Viņš raudzījās, lai skolas sekotu klasiskajai brīvo jeb liberālo mākslu programmai. Vārds “liberāls” latīņu valodā apzīmē brīvību, un tādas izglītības doma bija, ka grieķu demokrātijās un Romas republikā brīvajiem pilsoņiem vajag daudz citādu izglītību nekā amata prasmju mācīšanu, ko apguva vergi. Viņiem vajadzēja izglītību, kas attīsta prātu un iztēli, lai šos brīvos cilvēkus darītu spējīgus valdīt pār sevi. Viscaur reformācijas zemēs un vēlāk arī pretreformācijas zemēs ļaudis no feodālās hierarhijas zemākajiem lokiem saņēma izglītību, kas viņus nodrošināja ar brīvībai nepieciešamo.
Tādējādi zemniekiem nu bija arī jauna, Lutera mācības par aicinājumu iedvesmota, darba ētika. Darbam nu bija jauna jēga un vērtība. Apzinoties savu darbu kā svētu aicinājumu, savus talantus – kā vienreizīgu Dieva dāvanu un savu darba vietu – kā iespēju kristīgai kalpošanai, vienkāršie amatnieki un strādnieki darīja savu darbu ar prieku un jaunu sparu. Tagad šie sūri strādājošie zemnieki, no kuriem daudzi sāka paši savu biznesu, kas atnesa tiem turību, drīz vien pakāpās līdz vidusšķirai.
Protams, pagāja kāds laiks, līdz vidusšķira kļuva par dominējošo. Vēl viens solis šai virzienā bija Trīsdesmitgadu karš – katoļu baznīcas pēdējais mēģinājums apspiest protestantus ar varu, murgaina asinspirts no 1618. līdz 1648. gadam, kas, kā vēsta daži vēstures avoti, noslaucīja no zemes virsas trešo daļu Vācijas iedzīvotāju. Šā traģiskā reliģiskā kara neparedzētās sekas bija liels darba roku trūkums, kas nozīmēja, ka strādnieki varēja sev pieprasīt lielāku samaksu par savām pūlēm; notika arī liela iedzīvotāju pārceļošana, kas savukārt nozīmēja, ka zemnieki vairs nav nesaraujami saistīti pie zemes, kā tas bija feodālajā sistēmā. Daudzi pārcēlās uz pilsētām un kā nu kurais sāka jaunu dzīvi.
Galu galā vidusšķira – nu jau izglītota, ar īpašumiem un nereti turīgāka par norietošo aristokrātiju – pieprasīja sev vārda tiesības savā pašpārvaldē. Viduslaikos radušies parlamenti kļuva aizvien spēcīgāki attiecībā pret viduslaicīgajiem monarhiem. Anglijā parlamenta Apakšnams, kuru galvenokārt veidoja reformācijas iedvesmotie puritāņi, gāja pat tik tālu, ka sodīja savu karali ar nāvi, uz kādu laiku nodibināja republiku, un tad atkal atgriezās pie monarhijas, lai gan periodiski tika mainītas dinastijas.
Bet vēl pirms tam, galvenokārt katoļu zemēs tādās kā Spānija un Francija, humānisma tradīcija radīja absolūtos monarhus. Humānisms iededza arī apgaismības ideju, kas radīja jaunas absolūtisma valdības formas, piemēram, Terora varu Franču revolūcijas laikā, Napoleonu Bonapartu, Prūsijas Frīdrihu Lielo, komunismu, fašismu un citas cilvēka prāta radītas utopiskas shēmas, kas nevērīgi izturējās pret cilvēka grēcīguma realitāti. Pilnīga politiskā brīvība Eiropā netika iegūta līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei.
Bet Amerikas ieceļotāji bija reformācijas piesātināti. Daudzi no viņiem ieradās Amerikā – vai nu bēgot no reliģiskajām vajāšanām, vai arī vienkārši lai varētu netraucēti dzīvot saskaņā ar savu ticību bez valsts baznīcas iejaukšanās. Liels Amerikas ieceļotāju skaits bija arī luterāņi, kas pameta savas zemes, jo viņu valdnieki tiem uzspieda neluterisku ticību. Eiropā valsts baznīcu attīstība pašos pamatos bija pretrunā Lutera mācībai par divām valstībām, un tas savukārt noveda pie tādas baznīcu politizēšanās un liberalizācijas, kas Luteru būtu dziļi satriekusi. Turpretī Amerikā valsts un baznīcas nošķirtība – tās patiesajā nozīmē, kur Dievs abās sfērās tiek atzīts par augstāko autoritāti – iemieso sevī Lutera izpratni labāk nekā jebkura no Eiropas luteriskajām valstīm.
Vēl šis tas man ir sakāms par tiem, kuri apgalvo, ka pie Lutera atstātā mantojuma piederas arī nacisma rašanās. Tā bija 2. pasaules kara vēsturnieka Viljama Šīrera tēze, un tā ir tikusi izlikta goda vietā un popularizēta Vašingtonā Holokausta muzejā. Saistība starp Luteru un nacismu tiek saskatīta tāda, ka viņš jūdiem ir veltījis asus rakstus, kā arī uzstājis, ka kristiešiem ir jāpakļaujas valdošajai varai, un tas ir modelējis vācu kultūru tādu, ka tā bija uzņēmīga pret Ādolfu Hitleru. Šis pārmetums ir ļoti pamatoti atspēkots Uves Sīmona-Netto grāmatā “Safabricētais Luters”.
Kā mēs redzējām, patiesība ir tāda, ka Lutera idejas, kur vien tās nonāca, bieži vien pašam reformatoram par sarūgtinājumu radīja tieši pretošanos varai, savukārt viņš pats ir paraugs tam, ka viens cilvēks var uzdrīkstēties mest izaicinājumu gan pāvestam, gan imperatoram – augstākajai reliģiskajai un laicīgajai varai, ja ir pārliecināts, ka tie ir sacēlušies pret Dieva vārdu. Kas attiecas uz nacistiem, tad Hitlers ienīda kristietību. Lai arī Hitlers tā autoritārisma dēļ izrādīja nenovīdīgu respektu pret savu dzimto katolicismu, viņš ienīda protestantismu, kuru tā paļāvības dēļ uz ebreju Rakstiem, kas savukārt esot saindējuši rietumu civilizācijas prātu ar “žīdu” monoteismu, dabas demistifikāciju un objektīvas, transcendentas morāles uzstādījumu, uzskatīja būtībā par “žīdisku”.
Tajā laikā, kamēr liberālā protestantiskā baznīca, kas uz to brīdi bija kļuvusi par ekumenisku, pret jūdiem vērsta augstākā Bībeles kriticisma pārvaldītu hibrīdu, tik tiešām bija nacisma pārņemta līdz pat tādai pakāpei, ka tika balsots par Vecās Derības izņemšanu no Bībeles, Lutera teoloģijai simpatizējošie kristieši kopā ar kalvinistiem pagrīdē izveidoja “apliecinošo baznīcu” un pulcējās ap reformācijas ticības apliecībām. Luterāņu teologi, piemēram, Dītrihs Bonhēfers un Hermanis Zasse, pretojās nacismam, un Bonhēfers līdz ar dažiem citiem par savu ticību samaksāja ar dzīvību.
Kas attiecas uz Hitleru, kas mēģināja izmantot Luteru kā vācu tautas simbolu, tad viņš patiesībā bija viņa pretinieks. Hitlera sekotāji gāja pat tik tālu, ka izdeva viņa “Galda runas”. Bet savus ticības uzskatus viņš apkopoja dižajā propagandas filmā “Gribas triumfs”, kas izteica tolaik starp postmodernistiem atkal modē nākušo Nīčes ideju, ka mēs paši ar savu gribasspēku radām savas vērtības un patiesības. Filmas nosaukums bija apvērsts variants Lutera darbam “Par gribas verdzību”, kurā viņš aprakstīja pie Hitlera skaidri novērojamo patiesību: tā kā cilvēka griba ir grēka saistīta, tad, dodot tai brīvu vaļu, iznākums ir neiedomājams ļaunums.
Marksisti Luteram izteica divdomīgu komplimentu par buržuāziskās revolūcijas sākšanu. Komunisti, kas pēc 2. pasaules kara valdīja Vitenbergā un citās Austrumvācijas luteriskajās zemēs, pat saglabāja un turēja godā Lutera piemiņas vietas. Marksistu pasaules uzskatā vēsturi veido šķiru cīņa, kas izpaužas galvenajās revolūcijās. Luters bija tās revolūcijas veicinātājs, kura sacēlās pret feodālo sistēmu un noārdīja viduslaiku ekonomisko un politisko sistēmu, kurā aristokrāti valdīja pār zemniekiem un pārtika no viņu darba. Pēc tās revolūcijas par valdošo kļuva vidusšķira. Protams, komunisti pilnībā ignorēja reliģiskos jautājumus un interpretēja Luteru kā vienu vienīgu sociālo un ekonomisko lielumu iemiesojumu. Komunisms balstās pieņēmumā, ka strādniekiem bez īpašuma ir jānomāc un jālikvidē vidusšķira, un attiecīgi arī viss, par ko Luters iestājās, ir jālikvidē. Un tomēr marksistiem nācās atzīt viņa vēsturisko nozīmi vidusšķiras radīšanā. Šī bija viena no atziņām – iespējams, ka pat vienīgā, kurā marksistiem ir taisnība.
Lutera ietekme uz vidusšķiras veidošanos tālu pārsniedza ekonomiku un sociālo mobilitāti. “Vidusšķiras ģimenes” ideāls ar tēvu, māti un bērniem, kas dzīvo kopā laimīgā saimē un ko tik ļoti nicina mūsdienu kreisie un kultūras avangards, ir ļoti daudz pateicības parādā Lutera rakstiem un piemēram.
Cita daudz izsmieta vidusšķiras vērtība ir individuālisms, un arī tas ir daudz ko parādā Luteram. Atziņai, ka indivīdam bez kādām baznīcas hierarhijas starpnieku institūcijām ir tieša pieeja Dievam, ir bijusi monumentāla ietekme uz rietumu kultūru. Luters pilnīgi noteikti gan teiktu, ka šo viņa ieskatu dažs labs sekotājs ir pārlieku vispārinājis. Viņa nodoms nekad nav bijis tāds, lai katrs atsevišķais cilvēks interpretētu Bībeli tādā nozīmē, ka radītu pats savu privāto teoloģiju. Tāpat viņa nodoms nav bijis radīt iespaidu, ka indivīdiem nav vajadzības pēc baznīcas. Baznīca katram ir nepieciešama tieši tādēļ, lai mācītu, sludinātu un liktu lietā Dieva vārdu. Radikāls reliģiskais individuālisms var novest pie tā, ka Dieva vārds tiek aizstāts ar privātu, personisku subjektīvismu. Visa Lutera mācība būtībā bija par to, ko viņš sāka saukt par “ārējo vārdu”, bet ne par individuālismu. Tomēr viņa uzsvaram, ka Dieva vārds uzrunā indivīdus personiski, darot iespējamas arī personiskas attiecības ar Kristu, bija grandioza nozīme.
Lutera paša sevis meklējumi, viņa rakstu kvēlais psiholoģiskais godīgums un uzsvars, ka visiem kristiešiem savās ciešanās, iekšējās cīņās un attiecībās ar Dievu ir jāredz tā visa garīgais nozīmīgums, pavēra iespēju jaunam un uzmanīgam skatījumam uz cilvēka iekšējo dzīvi.
Pēc Lutera iedrošinošā piemēra par vērtīgām tika atzītas arī citas individuālisma iezīmes, kuras citās sabiedrībās aizvien par tādām netiek uzskatītas. Rietumos mēs cienām spēcīgas, spilgtas un īpašas personības. Mēs cienām citādi domājošos vairāk par tiem, kuri seko pūlim. Mēs cienām tos, kuri stāv savrup.
Viens vārdiņš
Kamēr es rakstu šo grāmatu, ir iznācis Lutera mūzikas kolekcijas pirmais ieraksts – četru kompaktdisku komplekts. Tas ir nozīmīgs notikums, jo nekas tāds iepriekš nav darīts. Līdzīgi tam angļu valodā aizvien ir pieejama tikai mazāk nekā puse no Lutera darbiem. Un tas tikai liecina, ka Lutera ietekme nebūt vēl nav beigusies.
Mūzikas kolekcijā “Mārtiņa Lutera himnas, balādes, dziesmas un patiesība”, kas ir iznākusi izdevniecībā Concordia Publishing House, ir 49 dziesmas. Liriskā ziņā jeb tās dzejas izteiksmīgumā un muzikālā ziņā jeb to jaukumā un piemērotībā tās ir vienkārši satriecošas. Tās mums atgādina, ka Luters bija arī izcils mākslinieks.
Lutera kā literāta devums neapšaubāmi ir viņa atstātā mantojuma daļa. Viņa izteiksme, kādā tika pārtulkota Bībele, radīja visas pārējās vācu literatūras valodu un stilu. Klasisko valodu pētnieki saka, ka Lutera izteiksme latīņu valodā ir praktiski nepārspēta līdz pat mūsdienām. Viņa sprediķi un citi raksti to tēlainībā, izteiksmīgumā un komunikācijas spēkā paši par sevi ir mākslas darbi.
Bet Lutera mākslinieciskums, ar kuru viņa dziļākās jūtas un pārliecība ir tikusi izteikta, spilgti atklājas viņa dziesmās, kas ir devušas visu laiku dižākajam luterāņu māksliniekam Johanam Sebastianam Baham darba materiālu, bet paaudžu paaudzes tajā ir guvušas savas mīļākās dziesmas.
Vismīļākā no tām, kas ir atradusi ceļu uz katras kristīgās tradīcijas dziesmu grāmatu, Romas katoļus ieskaitot, protams, ir – “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”. Iespējams, ka tā ir sarakstīta 16. gadsimta 20. gadu beigās, kad Luters bija pašā sakramentāriešu konflikta vidū, aplenkts no visām pusēm, ar reformācijas likteni un savu paša dzīvību šaubīga likteņa varā.
Šī ir dziesma par garīgu konfliktu. Tā ir pilna ar viduslaicīgiem kara mākslas tēliem: tur ir pils jeb cietoksnis, vairogs, valdnieks un karaļvalsts. Tajā ir arī atblāzma no viduslaiku bruņinieku prakses. Primitīvajā izšķiršanas veidā strīdi un apvainojumi dažkārt tika atrisināti, liekot abiem strīdniekiem vienkārši kauties, lai redzētu, kuram no tiem Dievs dos uzvaru. Vājākais sāncensis savā vietā drīkstēja sameklēt kādu citu cīnītāju – kādu bruņinieku, kurš cīnītos par viņu.
Šai dižajā dziesmā cīņa ir pret velnu. “Tas gādā nakt’ un dien’/ Uz ļaunu, viltu vien.” Un nav mūsu varā turēties viņam pretī: “Kas var no viņa glābties!” Mūsu spēks nav līdzvērtīgs viņa spēkam: “Ak, mūsu spēciņš ļoti vājš,” tomēr mums ir savs cīnītājs.
Šis “stiprais karavīrs” ir Jēzus Kristus. Viņš ir debespulku Kungs, bez kura cita Dieva nav: “Tā elkon’s paliks varens.” Un kas ir Viņa ierocis, ar ko tiek sakauts velns un kas viņu padara nekaitīgu, ka mums vairs nevajag ne trīcēt, ne bīties? Tas ir Dieva vārds.
“Kas valda tumsībā,/ Gan kaist viņš niknumā,” bet – “ko mums padarīs? Dievs viņu nosodīs./ Viens vārdiņš to spēj aizdzīt!”
Lai gan šai pasaulē mums aizvien ir ciešanas, lai arī mūsu ģimenes, īpašumi un dzīvība aizvien var tikt atņemta, tomēr Kristus dēļ “Mums debess manta paliek”. Kristus ir mūsu stiprā pils, vairogs un ierocis. Neatkarīgi no tā, ko jebkurš varētu mums nodarīt, mums pieder Viņa valstība.
Tas Dieva “vārdiņš” Luteram bija vieta, kur stāvēt. Un ar šo vārdiņu viņš sakustināja visu pasauli.
Pamācības vadītājam:
Vadītājs zina vārdu spēku.
Vadītājs apzinās, ka ir grēcīgs.
Kristīgs vadītājs arī zina, ka ir svēts.
Vadītāja darbs ir Dieva aicinājums.
Vadītājs nes krustu.
Kristīgs vadītājs paļaujas, ka visu pārrauga Dievs.
Vadītājs ir patīkams.
Vadītājam ir mērķa apziņa.
Vadītājs ir pacietīgs.
Vadītājs labprātīgi raugās pāri par praktisku lietderīgumu. ?? no laba prāta ? labprāt
Vadītājs labprātīgi var būt arī viens. ??labprāt ir arī viens??
Vadītājs ir pastāvīgs.
Vadītājs ir atvērts.
Kristīga vadība prasa lūgšanas.
Kristīga vadība prasa Dieva vārda apceri.
Kristīgi vadītāji tiek kārdināti.
Vadītāji spēj nepievērst uzmanību pašu labumam.
Vadītājiem nepatīk nekārtība.
Vadītāji var būt dusmīgi.
Labs vadītājs ir devīgs ?? pat pret saviem pretiniekiem. ??,dod pat saviem pretiniekiem.
Labs vadītājs nav snobisks vai elitārs, bet ciena vienkāršos ļaudis.
Kristīgs vadītājs tur prātā arī citus savus aicinājumus.
Labs vadītājs spēj pieņemt paradoksus.
Kristīgs vadītājs cīnās ar velnu.
Sekmīgiem vadītājiem piemīt humora izjūta.
Labs vadītājs var būt nelokāms.
Kristīgs vadītājs pazīst evaņģēlisku brīvību.
Kristīgs vadītājs uzticas Rakstiem.
Kristīgs vadītājs pieķeras Kristum.
Kristīgs vadītājs mirst Kristū.
Trešā daļa no Dž. E. Vīta grāmatas