Sir Edward John Poynter (1839-1919), “The Visit of the Queen of Sheba to King Solomon”, 1890.
The Art Gallery of New South Wales, Sydney, Australia.
Mēs turpinām pārdomāt Salamana pamācības, šīs dievišķās gudrības kolekcijas daļu, kas ir sarakstīta aforismu jeb īsu, kodolīgu līdzību un pamācību formā.
Bībeles lasītājs, kurš aizvien cenšas atšķirt bauslību no Evaņģēlija, dara to nolūkā atrast Rakstos Dieva žēlastību un mīlestību. Tādēļ luteriskais lasītājs šajās Salamana pamācību nodaļās, kuras pašreiz aplūkojam, pamanīs atšķirīgu raksturu. Ja bauslības un Evaņģēlija kontrasts nostāda cilvēku ticības, ne racionālu argumentu pozīcijā, tad šīs Salamana pamācības drīzāk pauž rūpīgu “par” un “pret” argumentu izsvēršanu.
Jau runājot par Salamana pamācību grāmatas sākuma nodaļām, mēs spriedām par to, ka daudzviet Salamana pamācību raksturs ar savu praktiskumu ļoti atšķiras no “ticības lēciena”, uz ko aicina citas vietas Bībelē, jo īpaši atšķiras no tām vietām, kas sludina Dieva apžēlošanos par grēkā kritušo.
Pamācības lasītāju nemudina uz piedzīvojumiem, jaunatklājumiem un eksperimentiem, tās augstu nevērtē personu, kas uzņemas risku un tai pašā laikā nenosoda apdomātu pragmatisku, no baušļu viedokļa likumīgu rīcību, piemēram, 17. nodaļas 14. pantā teikts: “Kas uzsāk asu vārdu maiņu, ir līdzīgs tam, kas sagrauj ūdenim tā aizsprostu.” Daudzas pamācības sastādītas šādi: labāk ir.., nekā..; vai arī: iesākumā.., bet pēc tam.. .
Šķiet, ka Salamana gudrība dažviet pat ir pretrunā pat ar baušļu ētiku un Rakstu vietām, kas māca cīnīties pret ļaunumu, riskējot ar labklājību vai pat dzīvību. Tā, piemēram, 27:12 māca: “Gudrais (viltīgais) redz nelaimi (briesmas) un paslēpjas, bet nesaprātīgie (vientiesīgie) dodas tieši cauri (iet uz priekšu) un smagi cieš (tiek sodīti).”
Šis un līdzīgi Salamana pamācību panti aicina uz modrumu un gudrību, saista ar spēju paredzēt situāciju. Attapība un piesardzība, ko iesaka Salamana pamācības, brīžiem, šķiet, nonāk tuvu aprēķinam. Mēs varētu teikt, ka dažam tādas pamācības varētu likties pārāk pilnas “ebrejiskas” gudrības.
Varētu iebilst, ka tieši uzdrīkstēšanās, risks un pat neprātīga drosme ir vadījušas cilvēkus lielajos atklājumos, kuru augļus bauda paaudzes pēc tam. Šajā ziņā Salamana pamācību gudrība var izlikties pārāk pilsoniska un pragmatiska. Jo taču arī Kristus nemaz neizvairījās briesmu un devās tajās tieši iekšā, saņemdams sodu, kas pienācās citiem, bet ne Viņam. Viņš būtu varējis no soda izvairīties.
Tamlīdzīgi spriedumi un aplams Vecās Derības nozīmes traktējums teologu vidū ir radījis tendenci samazināt Vecās Derības nozīmi un uzskatīt Veco Derību par vēsturiski ierobežotu atklāsmi, kas pauž sava laika ētikai un sabiedriskajai situācijai atbilstošu pasaules uzskatu, kāds mūsdienās bez zināmas redakcijas vairs nav pieņemams.
Tādēļ ir jāsaprot, ka Salamana pamācību autors un citi aforismu skolotāji ar savām kodolīgajām vai dzejiskā formā izteiktajām pamācībām vēlas galvenokārt skaidri, nepārprotami un asi izteikt domu, kādu ētisku vai sabiedrisku principu; šo aforismu uzdevums nav uzskaitīt visus iespējamos aspektus un situācijas, kurās šie aforismi ir lietojami, kurās ne.
Taču pamācības šajās nodaļās ir tikpat kristīgas kā Salamana pamācību sākums un arī pauž garīgas patiesības līdzīgi pirmo nodaļu tekstiem, jo katra nodaļa atgriežas pie dievbijības un paklausības Dieva likumiem. Jāsaprot, ka bieži aforismi ir izteikti bez īpašiem paskaidrojumiem pedagoģiskā nolūkā, lai lasītāji tos pārdomātu un paši nonāktu pie secinājumiem, kas – kādā veidā, kādos apstākļos un kādēļ – saskan vai nesaskan ar aforismā izvirzīto apgalvojumu.
Lai arī cik tālredzīgi, apdomīgi vai pat viltīgi Salamana pamācības mūs aicinātu aprēķināt savu rīcību, tomēr galu galā tie nav materiāli ieguvumi vai zaudējumi, bet gan morāli ieguvumi vai zaudējumi un Dieva vērtējums, kam šajos Salamana pamācību aforismos pieder galīgais un noteicošais vārds.
Dažas lietas tiek ieteiktas izlemt vai veikt kādā noteiktā veidā, jo tā ir ērtāk un labāk nekā iet grūtāko ceļu. Tā daži Salamana pamācību aforismi it kā sniedz izvēles iespēju, taču tiek norādīts, ka gudrais mācās no citu kļūdām, bet muļķis no savējām. Toties citas lietas vai vērtības saskaņā ar Salamana pamācībām ir labākas, jo tādas tās – vienkārši ir, tādēļ nekādi apstākļi neattaisno citādu rīcības izvēli.
Piemēram, ka labāk ir būt nabagam un godīgam nekā bagātam blēdim (28:6) vai arī, ka labāk ir būt pieskaitītam pazemīgajiem (neievērotajiem) nekā dižoties kopā ar lepnajiem. Šādas patiesības kristietim neatstāj ētiskas izvēles iespēju. Lai ko arī mēs attiecīgā brīdī vēlētos vai pat darītu, vienīgais pareizais (vai viennozīmīgi, kā tagad daudzi saka) ir tas, ko māca Bībeles aforisma gudrība.
Salamana pamācību aforismi patiesību vēstī “melnbaltās” krāsās. Tas darīts ar nolūku, lai lasītāja, ticīga grēcinieka prāts un sirdsapziņa, piemēram, mūsu, kam ētiskās kategorijas un pasaules notikumus skatīt dažādu nokrāsu pelēkos toņos ir iedzimta īpašība, tiktu pareizi ievirzīta un noskaņota.
Taču pārgudrajiem prātiem ētikas jautājumu antitētisks, “melnbalts” skatījums ir nepieņemams. Pasaules gudrība nespēj pieņemt Bībeles liecību, ka nav vidus ceļa starp to, kas pēc Dieva likuma pareizs un kas nepareizs. Grēciniekam ar Evaņģēlija palīdzību ir jāiemācās dzīvot pretrunā ar to, kādi esam, un pretrunā starp to, kādiem būt mums pavēl bauslis, un to, ko saka Evaņģēlija vēsts, ka Kristus dzīves, ciešanu, nāves un augšāmcelšanās dēļ esam attaisnoti un svēti.
Daudziem un dažkārt arī kristiešiem šķiet, it kā starp dievbijīgu viedokli un starp jelkādu citu alternatīvu viedokli pastāvētu neitrālā, pelēkā zona, kādu kompromisu zona, kas cilvēkam liekas pieņemama un pareiza. Taču Salamana pamācības līdzīgi citām Bībeles grāmatām liecina, ka šādas zonas nav.
Mēs vai nu pieņemam dievišķo pamācību un pārmācību, no tām mācāmies un piedzīvojam svētību vai arī neievērojam, nemācāmies un piedzīvojam to, no kā Salamana pamācības brīdina.
Gundars Bākulis