Aktrises portrets, Pierre-Auguste RENOIR, 1878, Ermitāža, Pēterburga, © Web Gallery of Art
Ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī.
(Mt. 5:28)
Ja mums nebūtu pavēlēts darīt nekādus citus darbus, kā vien ievērot šķīstību, arī tad mums visiem darba būtu diezgan – tik bīstams un nikns netikums ir nešķīstība; jo tā plosās visos mūsu locekļos – sirdī ar domām, acīs ar skatienu, ausīs ar klausīšanos, mutē ar vārdiem, rokās, kājās un visā miesā ar darbiem. Visi svētie par to ir žēlojušies un raudājuši. Bet šķīstības darbs, ja tas tiek ievērots, mudina uz daudziem citiem labiem darbiem: uz gavēšanu un mērenību ēšanā un dzeršanā, lai pretotos rijībai un žūpošanai, uz agru celšanos – pret slinkošanu, uz darbiem un pūlēm – pret laiskumu un bezdarbību. Jo negausīga rīšana, žūpošana, slinkošana, slaistīšanās ir nešķīstības ieroči, ar kuriem tā ātri var uzvarēt šķīstību. Savukārt nomodu, gavēšanu, darbu apustulis Pāvils sauc par dievišķiem ieročiem, ar kuriem nešķīstība tiek uzvarēta (Rom. 13:13-14). Bet pats stiprākais mūsu aizsardzības ierocis ir lūgšana un Dieva vārds; tādēļ – lai ik reizi, kad mostas iekāre, cilvēks tveras pie lūgšanas, sauc pēc Dieva žēlastības un palīdzības, lasa un pārdomā Evaņģēliju, tajā uzlūkodams Kristus ciešanas. Tā psalms saka: “Svētīgs tas, kas sagrābs Bābeles meitas mazos bērnus un viņus satrieks pret klintīm.” (Ps. 137:9) Tas ir, lai sirds ar savām ļaunajām domām, kuras vēl ir pavisam jaunas un tikko modušās, steidz pie Kunga Kristus, kas ir klints, pret kuru visas siržu ļaunās domas tiek satriektas un iznīcinātas.