Mirušā Lutera zīmējums, Lukas Furtenagel, 1546,Staatliche Museen, Berlin
Lutera mantojums kristietībai
1546. gada 18. februāra aukstā ziemas naktī Eislēbenē mūža miegā savas acis aizvēra Mārtiņš Luters. “Es nenodzīvošu līdz Lieldienām,” viņš bija teicis savā 63. dzimšanas dienā. Norūpējušies par viņa dzīvību, viņa draugi un radinieki ar dziļām raizēm vēroja, kā janvāra beigās viņš devās savas dzīves pēdējā ceļojumā. Savu dēlu un Justus Jonas pavadīts, viņš ceļoja uz savu dzimto pilsētiņu, kur viņam nācās būt par vidutāju divu brāļu, Mansfeldas grāfu, strīdā.
Vēstules, kuras viņš rakstīja savai sievai, “visdārgajai nama kundzei”, ceļojuma laikā, ir aizkustinoša liecība par viņa nobriedušo, tomēr bērnišķo ticību. “Es baidos, ka tad, ja Tu pārstātu raizēties, zeme varētu atvērties un mūs aprīt. Vai Tu vēl mācies katehismu un ticības apliecību? Lūdz un ļauj, lai Dievs raizējas. Jo Tev un man nav pavēlēts raizēties par mums. Psalmos ir sacīts: « Met savu zūdīšanos uz Mani, Es par Tevi rūpēšos.» Viņš to rakstīja 10. februārī. Pēc četrām dienām viņš teica savu pēdējo sprediķi. 16. un 17. februārī tika parakstīts izlīgums grāfu starpā, samierināšanas misija bija beigusies.
Luteram tālāk vairs nebija jāpiedalās sarunās, un viņš uzturējās savā istabā. Vakara pusē viņš sūdzējās par sāpēm sprandā, kas uz brīdi pārgāja, bet tad atsākās un kļuva vēl spēcīgākas. Vēlāk vakarā, nedaudz atpūties, viņš devās uz savu guļamistabu. Viņš atvadījās no pārējiem ar vārdiem: ”Lūdziet par mūsu Kungu un Viņa Evaņģēliju, lai ar Viņu viss būtu labi. Jo Tridentas koncilam un nekrietnajam pāvestam ir briesmīga nepatika pret Viņu.” Naktī ap vieniem viņš pamodās un skaļi sauca: “Ak, Kungs, man tik ļoti sāp! Ak, Dārgais Doktor Jonas, man liekas, ka palikšu šeit, Eislēbenē, kur es esmu dzimis un kristīts.“
Klātesot viņa dēliem, draugiem un dakterim, kas tūdaļ tika sapulcināti, šai cīņā ar nāvi viņš teica savas pēdējās lūgšanas, atkārtoja Bībeles pantus – Jņ. 3:16 un Ps. 68:21 u. c. – un atbildēja uz Justus Jonas uzdoto jautājumu: „Mācītāj, tēvs, vai tu gribi nomirt, stingri pastāvot uz Kristu un mācību, ko esi sludinājis?” Luters atbildēja skaļi: “Jā!” Tad viņa dvēsele aizgāja Dieva mierā.
Bet Eislēbenē, ciemos un pilsētās, caur kurām viņš tika vests, īpaši Vitenbergā, Pils baznīcā un bēru ceremonijā universitātē – visur bija dziļas sēras. Tās bija vairāk nekā sēras, jo bija zaudēts viens no viņu dižākajiem dēliem. Laikā, kad pāvests bija sasaucis koncilu Tridentā “ķecerības izskaušanai”, proti – lai iznīcinātu luterisko reformāciju, un kad imperators pulcēja pasaules lielvaru spēkus karam pret evaņģēliskajiem apgabaliem, bija nomiris šis vīrs, kas bija vairāk nekā izcils vācietis. Viņš bija kas vairāk nekā savas tautas dvēseļu uzticīgs sargs; vīrs, kurš, kā šķiet, ar savām varenajām lūgšanām novērsa katastrofu, kas daudzus gadus virzījās uz Vāciju. Kā Dieva žēlastības atkal atklājējs viņš bija baznīcas reformators, un ne tikai savas zemes, bet gan visas baznīcas reformators.
Tikai tas ir sapratis Luteru, kas saprot viņu kā baznīcas reformatoru. Lutera atstāto mantojumu tā īsti var saņemt vienīgi tas, ka aptver, ka šis mantojums attiecas uz visu kristietību virs zemes. Jo Luters – kā uzskatīja viņš pats un evaņģēliski luteriskā baznīca – ar savu glābjošās patiesības atklājumu, ka grēcinieks tiek taisnots vienīgi ticībā, neizdarīja neko citu, kā vien no jauna cēla gaismā svēto Evaņģēliju. Tieši šādā ziņā viņa atklājums ir tik universāls, cik universāls ir pats Evaņģēlijs. Viņš pauda šo vēsti pēdējo reizi 16. februārī ar viņa rokas rakstītām rindiņām uz papīra lapas, kas tika atrasta pēc viņa nāves.
Šīs pēdējās piezīmes, kas bija rakstītas latīniski, runā par Bībeles neaptveramajiem dziļumiem: “Neviens nevar saprast Vergiliju viņa darbos Bucolics vai Georgics, ja nav bijis gans vismaz piecus gadus. Neviens nevar saprast Ciceronu viņa vēstulēs, ja nav kalpojis 20 gadus nozīmīgā valdības postenī. Neviens nevar uzskatīt, ka izbaudījis Svētos Rakstus pilnībā, ja nav vadījis draudzi 100 gadus kopā ar praviešiem.” Piezīme beidzas ar šādu teikumu: “Mēs esam ubagi: Tas ir tiesa.” Vārdi “Mēs esam ubagi” ir rakstīti vāciski uzsvara dēļ.
Tas ir tā, it kā Luters gribētu pateikt ko svarīgu pēdējo reizi visiem – saviem laikabiedriem un tiem, kas nāks pēc viņa, un kristiešiem visos laikos. “Mēs esam ubagi! Tas ir tiesa.” Tā bija fundamentāla melodija, kas skanēja cauri visai viņa dzīvei, mācībai un darbam. Tā vareni skan jau pirmajos Vēstules romiešiem komentāra vārdos (1513), kur viņš bilst, ka šīs vēstules nolūks ir “sagraut, iznīdēt un iznīcināt visu miesas gudrību un taisnību, apstiprināt un darīt grēku lielu”. Tas izskan reformācijas himnu vārdos: “Pat labākajos dzīves mirkļos mūsu darbi neko nespēj”, “Ak, mūsu spēciņš ļoti vājš.” Tas atbalsojas visos reformatora darbos, līdz pat beidzamajiem polemiskajiem rakstiem, kuros viņš aizstāv Evaņģēliju pret pāvestu un koncilu falsifikācijām.
Tikai vēl vienam no lielajiem baznīcas skolotājiem ir piemitusi tāda cilvēka posta garīgās nespējas izpratne, kurš būtu salīdzināms ar Luteru. Tas ir Augustīns – lielākais no senās latīņu baznīcas tēviem. Viņš tik ļoti uzsvēra sola gratia (glābšana «vienīgi žēlastībā») laikā, kad notika rietumu tautu pāriešana kristīgajā ticībā, ka tas nekad vairs netika pilnīgi aizmirsts. Līdz mūsdienām viņa glābjošās žēlastības slavēšana izskan Romas katoļu liturģijā, kur ikvienā mesā priesteris lasa lūgšanu Tam, kas “neuzlūko nopelnu, bet sūta žēlastību”. Vai arī, kad bēru ceremonijā tiek dziedāts dies irae, “Biedinošas godības pilnais Ķēniņ, Tu glāb bez nopelna tos, kas tiek izglābti » un kas lūdz Kungu Kristu: «Tu, kas reiz atlaidi Marijas grēkus un apžēloji zagli, esi devis cerību arī man.»
Bet Lutera izpratne bija dziļāka. Viņš zināja, ka sola gratia ir jāsaņem ar sola fide – žēlastība tiek saņemta “vienīgi ticībā”. Jo dievišķās žēlastības dziļums ir saprotams vienīgi tad, kad cilvēks zina, ka “pat labākajos dzīves mirkļos mūsu darbi neko nespēj”. Arī dzīvē, kas vadīta ar Dieva piedošanas svētību un Svētā Gara spēku, mēs nekad neesam taisni ar to, kas esam un ko darām, bet vienmēr tikai ar to, kas ir Kristus un ko Viņš mūsu labā darījis.
Apustulis ar dziļu Svētā Gara dotu pieredzi raksturo svētdarītu dzīvi ar vārdiem: “Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani.” (Gal. 2:20) Taisnība Dieva priekšā nekad nav mūsu pašu taisnība, bet drīzāk – Kristus taisnība. Senā reformācijas himnā ir sacīti šādi patiesi vārdi:
„Kungs Tavas asins taisnība,
Tik vien mans gods un greznība,
Ar ko priekš Dieva stāvēšu,
Kad Debesīs es ieiešu.”
Šeit sola fide (tikai ticībā) ir tik skaidri un vienkārši izteikta, ka pat bērns to spēj saprast. Ja Asīzes Francisks, Frederiks fon Bodelšvings vai kāds cits, ko varētu minēt kā svētas dzīves paraugu, tiek glābts, tad tas nav viņu labās dzīves vai darbu dēļ, bet tikai šā viena iemesla dēļ: tāpēc ka Kungs Kristus ir miris arī par šiem nabaga grēciniekiem. „Vienīgi ticībā.” Proti: „Es nekas neesmu, es neko nespēju un man nekā nav; taču man ir Glābējs, kurš ir viss, spēj visu un kuram pieder visas lietas.” Dievs ir darījis Viņu mums par „gudrību, taisnību, dzīves svētumu un pestīšanu.” (1. Kor. 1:30)
Un tas, ko Luters rakstīja 1516. gadā savam ordeņa brālim Georgam Špenlinam pauž to pašu vēsti, ko savā pēdējā zīmītē: „Mēs esam ubagi. Tas ir tiesa.” Tas ir viņa mantojums visai kristietībai, ikvienam kristietim: „Tēvs, mans dārgais brāli, mācies no Kristus, krustā sistā! Mācies dziedāt Viņam slavu un nepaļauties uz sevi, saki Viņam: Tu, Kungs Jēzu, esi mana taisnība, bet es esmu Tavs grēks. Tu esi paņēmis to, kas bija manī, un devis man to, kā manī nebija.” Un tad nāk viņa drosmīgais apgalvojums:
“Uzmanies, lai nekad nekļūtu tik šķīsts, ka vairs nesaskati sevī grēcinieku un centies pārstāt būt par tādu. Kristus mājo tikai pie grēciniekiem. Tāpēc Viņš ir no Debesīm nācis, kur mājojis starp taisnajiem, lai apmestos pie grēciniekiem. Rūpīgi ievēro šo Viņa mīlestību no reizes uz reizi, un tu baudīsi vissaldāko mierinājumu.. un tikai Viņā, kad būsi izmisis par sevi un saviem darbiem, tu atradīsi mieru. Te tu mācīsies no paša Kristus, ka Viņš, tevi pieņemdams pie Sevis, ir padarījis tavus grēkus par Savējiem, un Savu taisnību darījis par tavu taisnību.”
Šeit mēs redzam Lutera izpratni par cilvēku, kas visdziļākajā veidā ir saistīta ar izpratni par Kristu. Luters pilnībā saprata cilvēka nožēlojamo stāvokli grēkā, kas ir „dziļa ļaunuma pilna cilvēka dabas samaitātība”, „prāts to nespēj saprast, bet tam ir jātic, pamatojoties Svētajos Rakstos”. Tas, ka esam grēcinieki „pat dzīves vislabākajos brīžos”, un tas, ka Kristus ir „vislabāk” saņemams ik dienas, caur nemitīgu grēku piedošanu, ir cilvēka prātam nesaprotams, un cilvēks atteiksies to pieņemt par patiesību, kad to dzirdēs.
Iedzimto grēku var salīdzināt ar tādu kā psihisku slimību, kuras pazīme ir tā, ka slimais vairs neatpazīst savu slimību un ir pārliecināts, ka ir pilnīgi vesels. Luters apjauta grēka dziļumu, jo viņš guva ieskatu par cilvēka dabu nevis no filozofiskām grāmatām, līdzīgi kā viduslaiku cilvēki mācījās no Aristoteļa darbiem, bet gan vienīgi no Dieva vārda. Un šā iemesla dēļ viņš arī spēja saprast Jēzus Kristus darbu un amatu tik labi kā neviens cits baznīcas skolotājs pirms Viņa.
„Kristus nevar nākt dzīvā sadraudzībā ar grēcinieku.” Tā vācu izdevums (vol. 30, 528.lpp.) skaidro Sv. Akvinas Toma izteikumu, ka cilvēks nāves grēka stāvoklī nevar būt vienots ar Kristu un nevar saņemt Altāra Sakramentu (Summa Theol. III, 79.3). Luters uzsvēra tieši pretējo: “Kristus mājo tikai pie grēciniekiem.” Jo Viņa galds ir klāts grēciniekiem un tikai grēciniekiem. Tur mēs saņemam Viņa patieso miesu un asinis „grēku piedošanai”, un tas pats attiecināms arī uz piedošanu, kas saņemta Absolūcijā.
To, ka Svētie Raksti šai ziņā ir pilnīgi Lutera pusē, pat nav nepieciešams demonstrēt. Ikviena Jaunās Derības lappuse ir apliecinājums tam, ka Kristus īstenais amats ir „glābt grēciniekus,” „meklēt un glābt pazudušos”. Viss Kristus glābjošais darbs no tā laika, kad Viņš bija Galilejā un kad par izbrīnu un trauksmi farizejiem Viņš ēda ar muitniekiem un grēciniekiem, līdz brīdim, kad Viņš pretēji ikvienai racionālai morālei apsolīja Paradīzi zaglim pie krusta, jā, visa Viņa dzīve virs zemes no šūpuļa līdz krusta nāvei ir viena unikāla, neatkārtojama brīnuma iemiesojums, kas pārsniedz visu saprašanu: tas ir dievišķās piedošanas un grēcinieku taisnošanas brīnums. „Kristus mājo tikai pie grēciniekiem.”
„Mēs esam ubagi. Tas ir tiesa.” Šajos pēdējos vārdos, ko Mārtiņa Lutera nenogurdināmā roka mums rakstījusi, ir ietverts viņa mantojums kristietībai. Visdziļākā izpratne par cilvēku kā grēcinieku un dziļā izpratne par Kristu kā grēcinieku Glābēju ir apkopota šais vārdos. Uz to, „ka cilvēks nav nekas un ka tas mācās noliegt sevi un cerēt uz Kristu”, reformators arī mūsdienās aicina kristietību, jā, visu kristietību. Glābjošā vēsts par grēcinieku taisnošanu vienīgi no žēlastības – tieši tāpēc, ka tā ir īstenā Evaņģēlija izpratne – pieder visai Dieva baznīcai. Patiesi un vispirms redzamajai Dieva baznīcai virs zemes, baznīcai, kas sludina Vārdu un pārvalda sakramentus, kā Kristus tos ir iedibinājis: šī baznīca dzīvo no Evaņģēlija, kas pareizi saprasts.
Jo reformācijas vēsts šķīsta saglabāšana nav šauri konfesionāla rūpe, bet gan baznīcas vienības kalpošana, kā Luters to reiz izteicis, runādams par taisnošanu ticībā: „Kur šo mācību pasargā šķīstu, tur arī kristietība ir šķīsta un vienota, bez šķelšanās. Bet kur tā nav, tur nav iespējams izvairīties no maldiem un jūsmotāju gara.” Tā ir evaņģēliski luteriskās baznīcas kalpošana, kas tai īpašā veidā ir jāpilda pasaulē.
Tas nav nekas cits kā kristietības atlikums, kam pieder šī reformācijas balss, atlikums, kuram baznīcas Kungs ir devis uzdevumu no jauna pacelt šo balsi. Vai mēs to spējam? Vai grēcinieku taisnošanas Evaņģēlijs vienīgi no žēlastības joprojām ir maize, no kuras mēs dzīvojam? Vai tā joprojām ir mūsu sludināšanas sirds un dvēsele? Vai mēs joprojām zinām (vai no jauna aptveram!), kas ir grēks, cik nopietna ir Dieva tiesa un cik baisi ir krist dzīvā Dieva rokās? Vai mēs vēl zinām grēcinieku Glābēja pilnīgo ticības mierinājumu tādā veidā, kā Luters to mums skaidro katehisma 2. ticības artikulā?
Vai mēs zinām, ko tas nozīmē, ka Kristus patiešām ir klātesošs Savā Vārdā un Sakramentā, tikpat tuvu, kā tad, kad Viņš staigāja pa zemes virsu, jā, vēl tuvāk nekā tad, kad Viņš ēda ar muitniekiem un grēciniekiem? Ja mēs visu to joprojām zinām un ticam, tad jājautā – vai tā mums ir dzīva manta vai arī kļuvusi vien par tradīciju? Vai tie ir kļuvuši par vārdiem bez satura? Tie ir jautājumi, ko diženais reformators Mārtiņš Luters uzdod mums, kas apliecinām evaņģēliski luteriskās baznīcas ticību gan Vācijā, gan visā pasaulē. „Mēs esam ubagi! Tas ir tiesa!” Un mums ir jāatbild ar kaunu un grēku nožēlu.
Taču Viņš, kas ir visu grēcinieku Glābējs un kas Jaunajā Derībā ir saukts par „Savas miesas Glābēju” (Ef. 5:23), Savas baznīcas Pestītāju, ir neizmērojami bagāts žēlastībā. Un neizsmeļamas ir tās Viņa žēlastības līdzekļu bagātības, Evaņģēlijs sprediķī un Absolūcijā, Svētajā Kristībā un Svētajā Vakarēdienā. Neizsmeļamas mums visiem – ubagiem.
Hermanis Zasse