Bērni, Édouard VUILLARD, 1909, The Hermitage, St. Petersburg, © Web Gallery of Art
Klausīt vecākiem šķiet viegls darbs, taču tikai nedaudzi to izprot pareizi. Jo tur, kur vecāki ir patiesi dievbijīgi un nevis mīl bērnus pasaulīgā veidā, bet dara to, kas ir viņu pienākums, ar vārdiem un darbiem pamācīdami un vadīdami tos pirmajos trijos baušļos un dievkalpošanā, – tur bērnam nemitīgi tiek lauzta viņa paša griba, viņam jādara, jāpanes, jāpieļauj tas, kas viņa dabai nemaz nav pa prātam.
Te bērnam būtu pamats sākt nicināt vecākus, kurnēt pret tiem vai darīt kaut ko vēl ļaunāku. Šeit mīlestība un bijība var izsīkt, ja vien tai klāt nav Dieva žēlastības. Tāpat arī, kur vecāki soda un audzina bērnus tā, kā piederas, dažkārt arī darīdami tiem pārestību, – tas tomēr nekaitē dvēseļu pestīšanai, taču cilvēka ļaunā daba to uzņem ar nepatiku.
Vēl vairāk: daži ir tik ļauni, ka kaunas ko saviem vecākiem nabadzības, zemas kārtas, necilā izskata vai negoda dēļ. Šīs lietas tiem nozīmē vairāk nekā augstais Dieva bauslis, kas ir augstāks par visām lietām.
Dievs devis viņiem tieši tādus vecākus – ar gudru nodomu, lai vingrinātu un pārbaudītu viņus šajā bauslī. Bet šīs lietas kļūst vēl ļaunākas, kad bērnam pašam ir bērni – te nu mīlestība pret tiem pieaug, turpretī mīlestība un godbijība pret vecākiem zūd.
Bet viss, kas attiecībā uz vecākiem sacīts un pavēlēts, ir jāsaprot arī tiem, kuru vecāki ir miruši vai nav kopā ar viņiem – bauslis runā arī par tiem, kuri ir vecāku vietā – par krusttēviem, krustmātēm, arī par laicīgiem kungiem un garīgiem tēviem. Jo tā tam jābūt, ka ikviens ir padots un pakļauts citiem cilvēkiem.
Tā nu mēs šeit atkal redzam, cik daudz labu darbu šajā bauslī tiek mācīts, jo tajā visa mūsu dzīve ir pakļauta citiem cilvēkiem. Tieši tādēļ arī paklausība tiek tik augstu vērtēta un visi tikumi un labie darbi tajā ietverti.
Luters