Ceturtais bauslis māca arī – būt paklausīgiem laicīgajai valdībai, kā Sv. Pāvils, Rom. 13:1, Titam 3:1 un Sv. Pēteris, 1. Pēt. 2:13-15 māca: “Esiet paklausīgi valdniekam, kas ir pār visiem, un pārvaldniekiem kā tādiem, kas ir viņa sūtīti. Esiet paklausīgi ikkatrai cilvēku starpā ieceltai kārtībai tā Kunga dēļ “.
Savukārt laicīgās varas pienākums ir: sargāt savus padotos, sodīt zagšanu, laupīšanu, laulības pārkāpšanu, kā Sv. Pāvils Rom. 13:4 saka: “Tā ir Dieva kalpone tevis labā. Ne velti tā nes zobenu, jo tā ir Dieva kalpone, atriebēja un soda nesēja tam, kas dara ļaunu.”
Šeit tiek grēkots divējādi. Pirmkārt, viņiem (valdniekiem) melojot, tos krāpjot, neesot uzticīgiem un nesekojot tam, ko tie pavēlējuši – vienalga vai ar savu miesu vai mantu. Jo, lai arī valdnieki dara netaisnību – kā Babilonas ķēniņš Israēla tautai, Jer. 27:6-8; Bar. 2:21-22 – tomēr Dievs grib, lai ļaudis ir tiem paklausīgi, bez kādas viltības un draudiem.
Otrkārt, – [mēs grēkojam] runājot ļaunu par viņiem, nolādot tos un, ja nav iespējams atriebties, – ar kurnēšanu un ļauniem vārdiem atklāti vai slepeni viņus sunījot.
Tajā visā mums jāuzlūko tas, ko Sv. Pāvils liek saskatīt, proti, ka viņu vara – vienalga, vai tie rīkojas taisnīgi vai netaisni – nespēj kaitēt dvēselei, bet gan vienīgi miesai un mantai; ja nu vienīgi tie atklāti gribētu piespiest kādu darīt netaisnību pret Dievu vai cilvēkiem – kā tas notika senos laikos, kad viņi vēl nebija kristieši, un arī tagad notiek pie turkiem.
Jo netaisnību panesot neviena dvēsele netop samaitāta, jā, dvēselei tas pat nāk par labu, ja arī kaitē miesai un mantai; turpretī netaisnību darot, dvēsele top samaitāta, kaut arī visas pasaules manta ar to tiktu iegūta.
Luters