OKTAVIĀNS
Dievs Svētajos Rakstos ir nosaucis četras nelaimes (Eceh. 14:21). Pirmā, pati mazākā no tām, kuru Dāvids izvēlējies (2. Sam. 24:13-14), ir mēris; otrā ir dārgi laiki; trešā ir karš; ceturtā – dažnedažādi ļauni zvēri – tādi kā lauvas, vilki, čūskas, pūķi – tie ir ļauni valdnieki.
Jo, kur ir tādi valdnieki, tur zeme tiek samaitāta nevien pie miesas un mantas, kā tur, kur plosās pārējās nelaimes, bet – te cieš arī gods, kārtība, tikumība un dvēseļu pestīšana. Jo mēris un dārgi laiki dara ļaudis dievbijīgus un krietnus, turpretī karš un ļauna valdība iznīcina visu laicīgo un garīgo mantu.
Bet kungam jābūt tik gudram, lai tas nekļūtu pārgalvīgs, kaut arī tam būtu vislielākās tiesības un visas labākās lietas. Daudz cēlāks tikums ir panest pārestību pret savām tiesībām, nekā – pret mantu vai miesu, – ja tas nepieciešams padoto labā; jo laicīgās tiesības saistītas tikai ar laicīgiem labumiem. Tādēļ tā ir pavisam ģeķīga valoda: Man uz to tiesības, tādēļ gribu ar varu to ņemt un paturēt, arī tad, ja citiem mana rīcība atnestu visādas nelaimes.
Tā par ķeizaru Oktaviānu lasām, ka viņš negribēja karot, ja vien nebija skaidri redzams, ka šis karš nesīs vairāk labuma nekā posta, vai arī – tas nesīs mazāko ļaunumu. Viņš saka: karot – tas ir gluži kā zvejot ar zelta tīklu, – kas to dara, tas nekad nevar iegūt tik daudz, cik riskē pazaudēt.
Jo, kas vada pajūgu, tam jāizturas pavisam citādi, nekā ceļojot vienatnē, kur viņš var iet, lēkāt un darīt, ko vien vēlas; bet, vadot pajūgu, tam sevi jāvalda un jāraugās, lai zirgi un rati spētu tam sekot; viņam jāievēro vairāk kā paša gribu. Tāpat arī kungam, kurš vada ļaudis, jārīkojas ne tā, kā pats grib, bet – kā vajadzīgs viņa ļaudīm, vairāk ievērojot viņu vajadzības un labumu nekā savas vēlmes un savu labumu.
Jo, kur kungs valda pēc sava pārgalvīgā prāta un seko pats savām iedomām, tur viņš ir gluži kā neprātīgs kučieris, kurš ar zirgiem un pajūgu traucas cauri krūmiem, brikšņiem, pa grāvjiem, pār ūdeņiem, kalniem un lejām, neievērodams ceļus un tiltus; tāds tālu netiks un aizies postā līdz ar zirgiem un pajūgu.
Tādēļ valdniekiem visvairāk būtu vajadzīgs jau no jaunības gadiem lasīt – vai arī, lai viņiem kāds lasītu – vēsturiskus stāstus no Svētajiem Rakstiem, tāpat arī no pagānu grāmatām, kur būtu atrodams vairāk piemēru un pamācību par to, kā valdīt, nekā visās likumu grāmatās.
Tā rīkojušies Persijas ķēniņi, kā lasāms Esteres 6:1-2. Jo piemēri un stāsti arvien sniedz un māca vairāk nekā likumi un tiesības; tajos atklājas noteikta pieredze – ne tikai nenoteikti un nepieredzēti likumu vārdi.
Luters