Bagātības alegorijas, Simon VOUET, 1635, Musée du Louvre, Paris, © Web Gallery of Art
Kristus šo Evaņģēlija izmantošanu alkatībai ir mācījis daudzviet. Viņš to paredzēja. Piemēram, kad Viņš izsūtīja savus apustuļus sludināt, Viņš bija norūpējies un brīdināja viņus galvenokārt par divām lietām, no kurām tiem jāsargās – maldu mācības un alkatības.
Viņš stingri tiem aizliedza ņemt līdzi jelkādus krājumus vai arī raizēties, ko tie ēdīs un dzers. (Mt. 10:9,10) Kā jau sacīju, ir divu veidu visbīstamākie un maitājošākie spēki kristietībā: garīgi – tās ir maldu mācības, kas samaitā ticību; fiziski – tā ir alkatība, kas samaitā ticības augļus.
Kad mācība un dzīve beidzot sāk ievirzīties pareizās sliedēs, tad ir nepieciešams arī sludināt un brīdināt, lai viss tā turpinātos un cilvēks nenomaldītos ar aplamu Svēto Rakstu skaidrojumu. Un jābūt modriem, lai mantkārība slepeni mums nepiekļūtu un neņemtu virsroku.
Tad mūsu domas nebūs pievērtas tikai laicīgām lietām un labai iztikšanai, it kā tas būtu viss, kas vajadzīgs. Tas ir bīstams netikums, kas cilvēkam viegli pielīp. Tas var izrādīties ar skaistu ārieni un radīt jauku iespaidu, kas spēj pievilt pat kristiešus, tā ka neviens nevar justies īsti drošs, ka tam šis netikums nedraud.
Cilvēki raugās uz savu dzīvi šai pasaulē, uz ciešanām, ko pasaule arvien tiem sagādā, un ka tā neatvēl viņiem pat tik daudz kā maizes garozu. Tā nabaga mācītāji ir spiesti paciest bēdas un trūkumu.
Tie pakļauti tādam kārdinājumam, ka sāk domāt, kā iegūt un sakrāt kaut ko, lai spētu pastāvēt šai pasaulē. Galu galā tie iekrīt pasaulīgās rūpēs un mantkārībā, šā iemesla dēļ tie aizmirst par savu kalpošanu, un daži no tiem pat pilnīgi atsakās no Evaņģēlija.
Luters